La PRIMA CONIUGAZIONE DEPONENTE: hortor (=esortare) Prof.ssa.

Silvia Mazzau
INDICATIVO
PRESENTE IMPERFETTO FUTURO PERFETTO PPF. FUT. ANT.
hortor hortābar hortābor hortātus, sum hortātus, eram hortātus, ero
hortāris hortabāris hortabĕris -a, es -a, eras -a, eris
hortātur hortabātur hortabĭtur -um est -um erat -um erit
hortāmur hortabāmur hortabĭmur
hortāti, sumus hortāti, erāmus hortāti, erĭmus
hortamĭni hortabamĭni hortabimĭni -ae, estis -ae, erātis -ae, erĭtis
hortantur hortabantur hortabuntur -a sunt -a erant -a erunt

CONGIUNTIVO IMPERATIVO
PRESENTE IMPERFETTO PERFETTO PPF PRESENTE FUTURO
horter hortārer hortātus, sim hortātus, essem
hortēris hortarēris -a, sis -a, esses hortātor
hortētur hortarētur -um sit -um esset hortāre laudātor
hortabimĭni
hortēmur hortarēmur hortamĭni
hortāti, simus hortāti, essēmus hortantor
hortemĭni hortaremĭni -ae, sitis -ae, essētis
hortentur hortarentur -a sint -a essent
INFINITO GERUNDIO GERUNDIVO PARTICIPIO SUPINO
PRES. PERFETTO FUTURO hortandi PRES. PERF. FUT. hortātum
hortātum,-am,-um hortando hortandus,
hortatūrum esse (ad) hortandum -a, -um hortans, hortātus hortatūrus,
hortāri esse hortātu
hortatum iri hortando hortantis -a,-um -a, -um
hortātos,-as,-a esse
NB. Forma attiva!!! Forma passiva e significato passivo!!!