Gustavo Adolfo Bécquer (1836-1870)

Los ojos verdes

Zaļās acis

Nu jau ilgāku laiku man ir vēlēšanās uzrakstīt kaut ko ar šādu nosaukumu. Un

šodien man radās šāda izdevība, bet kad sāku rakstīt un biju jau aprakstījis ar lieliem
burtiem gandrīz ceturtdaļu lapas, vēlēšanās rakstīt mani atstāja.
Es ticu, ka esmu redzējis šīs acis, acis, kuras esmu aprakstījis šajā leģendā, un ne
savos sapņos es tās esmu redzējis. Bet, protams, es tās nevaru aprakstīt, tādas kādas es tās
redzēju, tāds kādas tās bija: mirdzošas, dzidras kā lietus lāses, kas vizuļo uz koku lapām
pēc vasaras lietuvēna. Jebkurā gadījumā es rēķināšos ar manu lasītāju iztēli, ja viņi
vēlēsies saprast to attēlu ko es kādu dienu mēģināšu uzskicēt.

I
-Ievainota ir stirna, ievainota viņa skrien, par to nav šaubu. Starp klinšu
krūmājiem var pamanīt asiņainu taciņu, un skrienot pāri kalnu pļavai, mitrajā zālē var
redzēt viņas pēdu nospiedumus, kā grīļodamies viņa skrējusi….. . Mūsu jaunais
saimnieks sāk tieši tur, kur citi beidz…. Četrdesmit savos mednieka gados neesmu
redzējis labāku šāvienu… Bet, Svētā Satuārija dēļ! Nepalaidiet viņu garām šiem
klintājam, laidiet vaļā suņus, pūtiet taures cik spēka un trieciet piešus zirgiem sānos: vai
tad neredzat, ka viņa dodas taisnu uz Papeļu avotu, un ja viņa tur nokļūs pirms noasiņo,
varam uzskatīt, ka šis medījums mums ir zudis!
- Monkaijo klintājā, no vienas klints uz otru atbalsojās medību tauru skaņas,
medību suņu satrauktā riešana, dzinēju saucieni, apjukušo mednieku balsis. Pakavu
rīboņa un suņu riešana arvien ātrāk tuvojās vietai, kur atradās Inigo – marķīza Almenāra
mednieku virsvadītājs. Vietai, kurā bija jāaizšķērso ceļš medījumam.
Viss bija veltīgi. Brīdī kad viens no viss izveicīgākiem medību suņiem, smagi
elsdams un ar putām gar žokļiem pieskrēja pie krūmāja, stirna, zibenīgi kā bulta, ar vienu
lēcienu pazuda aizas krūmājos kas veda uz avotu.
- Stāt, viss, ira projām! –kliedza Inigo -. Tā bija dieva griba , ka viņai izdevās
aizbēgt!
Jātnieku pulciņš apturēja zirgus, apklusa taures un medību suņi beidza dzīšanos
pēc jātnieku pavēles.
Šajā brīdī jātniekiem pievienojās medību svētku galvenais varonis, Fernando del
Argenosa, marķīza Almenāra pirmdzimtais.
-Kas notikās? Pārsteigumā viņš vērsās pie sava medību virsvadītāja un redzot
apjukumu mednieku sejās viņa acīs jau iedegās dusmu liesmas.- Ko tu dari, stulbeni? Vai
tad neredzēji, medījums jau ir ievainots un noasiņo, un tūlīt būtu man rokā, un tu apturi
dzīšanos, un pamet lai nomirst krūmājā, meža biezoknī? Vai tu domā, ka es ierados
medībās lai nogalinātu stirnas un atstātu tās vilkiem par prieku?
- Mans kungs, - Inigo stostīdamies atbildēja, - Tālāk sekot nav iespējams.
- Nav iespējams? Kādēļ gan!

1
 - Tādēļ, ka šī aiza - turpināja medību virsvadītājs – aizved pie Papeļu avota, šī
avota ūdeņos dzīvo ļaunais gars. Un tas, kurš uzdrošinās traucēt tā ūdeņu mieru, dārgi
samaksā par savu uzdrīkstēšanos. Un medījums ir paglābies pie šī avota. Kā gan Jūs varat
tikt pie tā nepiesaucot sev briesmīgu nelaimi? Mednieki esam, Mankaijo ķēniņi, bet
ķēniņi nemaksā nodevas, un medījums, kas meklē glābiņu pie šī avota ir zudis medījums!
- Zudis medījums! Ātrāk pazudīšu es, manu vecāku mantinieks! Ātrāk pazudīs
mana dvēsele Sātana rokās, nekā es pazaudēšu un ļaušu aizbēgt šai stirnai, vienīgā ko
ievainoja mans loks un pirmā manu medību trofeja!.....Saproti?.....Saprati?.... Jau pa
gabalu redzēju, viņa vairs nevar noturēties kājās, vairs nevar paskriet: laid mani, ….laid
man sekot tai, vai arī es tevi samalšu pulverī! Kas zina vai viņa maz tika līdz tam avotam!
Un ja tika, pie velna to avotu, tā mierīgos ūdeņus un to iedzīvotājus! ! Aiziet Relampago!
Aiziet zirgs mans! Ja tu to panāksi, būs tev mani dimanti kā rotājumi tavās krēpēs!
Jātnieks un zirgs pazuda, kā viesulis. Inigo tiem sekoja ar skatu, līdz tie vairs
nebija redzami krūmājos, tad uzmeta skatienu pārējiem medniekiem kas stāvēja nekustīgi
ar šausmu izteiksmi acīs.
Līdz beidzot izdvesa:
- Kungi, Jūs redzējāt , es biju gatavs mirt zem viņa zirga kājām, lai tikai aizturētu!
Es esmu izdarījis visu, visu savu pienākumu. Kas kārdina nelabo, tas labi nebeidz, un tad
kapelāns ar savu bīskapu ir vienīgie kas var līdzēt!

II
-Salauzts izskaties, drūms un sapīcis. Kas ar Jums noticies? Kopš tās dienas,
dienas kad Jūs sekojāt ievainotajai stirnai uz Papeļu avotu, šķiet, ka ļauna burve Jūs ir
nobūrusi ar savām burvestībām. Vairs neejiet kalnos ar ierastām jautrībām, ne arī atskan
ielejās Jūsu medību taures skaņas. Savā grūtsirdībā Jūs pārvadat visas dienas, vienīgi ar
savu šauteni dodaties klinšainajos krūmājos un paliekat tur visu dienu, līdz saule noriet.
Un kad saule norietējusi, bāls un pārguris atgriežaties pilī, un velti es aicinu medību
biedrus. Kas nodarbina Jūs, Jūsu prombūtnes laika, ka negribat vairs draugus redzēt?
Kamēr Inigo runāja, Fernando nogrimis savās domās neapzināti ar savi medību
nazi plēsa skaidas no sarkankoka atzveltnes krēsla.
Pēc ilgstoša klusuma, ko pārtrauca vienīgi naža asmens čirkstēšana pret pulēta
koka virsmu, jaunietis izsaucās, vēršoties pie sava kalpa, tā it kā visu šo klusēšanas laiku
nemaz nebūtu dzirdējis neviena viņa vārda:
- Inigo! Tu, kas esi jau vecs, tu, kas zini visas takas Monkaijo, tu, kas esi dzīvojis
šajās klintīs, medījis meža zvērus un esi uzkāpis ne vienu vien reiz šo kalnu virsotnēs,
saki man: Vai nejauši, kaut vienu reiz esi saticis sievieti kas dzīvo tajās klintīs?
- Sievieti! – pārsteigts un izbrīnīts izsaucās vecais mednieks nopētīdams
saimnieku no galvas līdz kājām.
- Jā, - atbildēja jauneklis -; ir viena dīvaina lieta, kas notikās ar mani,…..ļoti
dīvaina… .Vai tu vari šo noslēpumu glabāt mūžīgi, ja nē, labāk lai tad tas paliek pie
manis. Lai!..., vienalga, atklāšu tev to…. . Tu man palīdzēsi atrisināt mistēriju ar šo
radījumu, kas tikai man vienam, liekas, eksistē jo, neviens viņu nepazīst, ne viens viņu
nav redzējis, ne arī var man ko pateikt par viņu.
Vecais mednieks, ne vārda neteikdams piestūma savu sēžamo gandrīz klāt pie
atzveltnes krēsla uz kura sēdēja viņa saimnieks, raudzīdamies viņam tieši sejā ar
pārbiedētām acīm….. Sakopojot savas domas jaunietis turpināja:

2
 - Kopš tās dienas, kad par spīti taviem drūmiem pareģojumiem, es nokļuvu līdz
Papeļu avotam, šķērsoju tā ūdeņus, un notvēru to stirnu, kurai tu atteicāties sekot dēļ
māņticības, mana dvēsele piepildījās ar vēlmi pēc vientulības.
„Tu nezini to vietu, tad, lūk: avota izteka ir paslēpta klintī, tas iztek un krīt
sašķeļoties lāsēs pret zaļām un līganām krūmu lapām, kas aug ap tā izteku. Šīs lāses krītot
atmirdz zeltā, un dzied it kā būtu kāda nezināma instrumenta notis, tad atkal apvienojas
zālē apaugušā nogāzē, tad dūcot, dūcot līdzīgi bitēm pļavā ap puķēm, izveido lagūnu ar
smilšainu krastu, kas cīnoties ar šķēršļiem izlauž sev ceļu un plūst tālāk dažreiz
smejoties, dažreiz izdveš ko līdzīgu nopūtai, līdz ieplūst vienā nelielā ezeriņā ar
neaprakstāmu skaņu. Es nezinu ko es dzirdēju šajās skaņās, kamēr sēdēju novārdzis,
drudzī uz klints bluķa gar kura pakāji vizuļoja šī apburtā strauta ūdeņi, šinīs skaņās bija
vaimanas, vārdi un dziesmas, kas apklust ezeriņa gandrīz nekustīgos ūdeņos, tikai neliels
vakara vējiņš nemanot sakustina tā gludo virsmu. Viss tur apbur. Vientulība, un tūkstošs
nezināmas skaņas, kuras dzīvo tajā vietā, pārņem dvēseli savādā neizsakāmā melanholijā.
Lapas papeļu sazarotos zaros, klinšainie izciļņi, ūdens virsmas viļņošanās viss tas… šķiet,
uzrunā tevi, Dabas neredzamie gari atzīst tevī radniecīgu, nemirstīgu dvēseli.
Kad saulei lecot, tu redzēji mani paņemam manu šauteni un dodamies kalnos, es
negāju pazust krūmājos dzīties pakaļ kādam medījumam, nē, es gāju lai sēdētu pie tā
avota, un meklēt tā viļņos…nezinu ko, ārprātu! Tai dienā, kad šķērsoju to avotu uz sava
zirga Relampago, man likās, redzēju atspīdam viņa dzīlēs vienu dīvainu lietu….: kādas
sievietes acis.
Vai tas bija saules atspīdums, kas zaglīgi, kā čūska pārslīdēja pār tā virsmu, vai
tas bija ūdens puķes, kas peld pa tā virsmu un izskatās pēc dārgakmeņiem….; es nezinu,
bet es ticēju, ka es redzēju skatienu,…. skatienu kas skatās tieši man virsū, skatienu kas
manī aizdedzināja absurdu, neprātīgu un nenoturamu vēlēšanos: satikt kādu kam būtu
tādas acis kā tās. Savos meklējumos, dienu pēc dienas, es gāju uz turieni.
Līdz beidzot, kādu pievakari……, es nodomāju, ka tā ir sapņu spēle,….bet nē, tā
tas nebija, tā bija patiesība, kā tā, ka tu te sēdi…; tajā pievakarē ieraudzīju savā ierastajā
vietā sēžot vienu sievieti, ģērbtu drēbēs, kas sniedzās līdz pat ūdens virsai un pārsedza to
viegli viļņojoties, sievieti kas bija tik skaista , nav iespējams to aprakstīt. Viņas mati bija
kā zelts, viņas skropstas mirdzēja kā gaismas stari, un starp skropstām satrauktas acu
zīlītes tās, kuras es biju redzējis…, jā tieši tās, tieši tās bija iespiedušās manā prātā, acis,
kuru krāsu nav iespējams aprakstīt, acis, kuras bija……
- Zaļas! – pēkšņi izsaucās Inigo ar šausmu pieskaņu balsī, strauji pieceldamies lai
nenokristu no sava sēdekļa.
Fernando raudzījās uz viņu pārsteigts, it kā gribēdams zināt ko Inigo teiks tālāk,
ar satraukumu un prieku balsī Fernando jautāja:
- Tu viņu pazīsti!?
- Ak, nē! - atbildēja vecais mednieks - . Lai Dievs sarga mani, pazīt viņu! Taču mani
vecāki, kad man aizliedza iet uz to vietu, simts reižu teica, ka ļaunajam garam,
dēmonam vai sievieti kas mīt tajos ūdeņos ir acis tādā krāsā. Es Jūs lūdzu, dēļ tā, ko
Jūs viss vairāk mīlat uz šīs zemes, neejiet atkal uz Papeļu avotu. Agrāk vai vēlāk Jūs
panāks lāsts, atriebība un nāve par to, ka aizskārāt tos ūdeņus!
- Dēļ tā, ko es viss vairāk mīlu! – bēdīgi smaidot nočukstēja jaunietis

3
 - Jā, -turpināja vecais mednieks -; dēļ Jūsu vecākiem, par tiem kas ir pateicību
Jums parādā, par to, kam debess lems būt par jūsu sievu, par Jūsu kalpu kas redzējis Jūs
piedzimstam..
- Vai zini?! , vai tu zini, ko es viss vairāk mīlu uz šīs zemes? Vai tu zini, par ko es
atdotu vecāku mīlestību? Par ko atdotu visas labvēlības ko dzīve man sniedza un, visus
uz zemes esošo sieviešu glāstus? Par vienu, par vienu vienīgu šo acu skatu! Un tad saki?
Kā es varu atteikties meklēt to?
Šos vārdus Fernando izrunāja ar tādu dedzību, ka Inigo asaras sariesās acīs un
klusēdamas tecēja pa viņa vaigiem.
- Lai notiek, kā Debesis lēmušas ! – noteica Inigo drūmā balsī.

III

- Kas tu esi? - Kur ir tava dzimtene? – Kur tu dzīvo? Es nāku tevi meklēt, no
dienas uz dienu, bet neredzu ar ko tu atbrauci, kur ir tavs zirgs, kas tevi šurp atved, ne arī
manu kādu kalpu kas nes tavas mantas. Pārrauj vienreiz mistisko priekškaru kas tevi ietin
kā dziļā naktī.. Es tevi mīlu, vienalga esi dižciltīga vai nē, esmu tavs, un vienmēr būšu.
Saule bija jau nolaidusies kalna galotnē, un ēnas lēnām laidās pār kalna ielejām,
viegla brīze staigāja gar avota papelēm, dūmaka lēnām pacēlās virs gludās ezeriņa
virsmas lēnām ietīdama ap krastu esošos klints bluķus.
Uz viena no šiem klints bluķiem, kurš likās, teju, teju iegāzīsies ezera dzelmē, de
Almenāras pirmdzimtais, viss drebēdams, bija nometies ceļos pie savas mītiskās
iemīļotās kājām un bezcerīgi mēģināja atklāt viņas eksistences noslēpumu.
Viņa bija skaista, skaista un bāla, kā marmora statuja. Viena vai divas matu cirtas
krita uz viņas pleciem nolaizdamās pār aizklāto seju kā saules stari starp mākoņiem, starp
skropstām mirdzēja divas zīlītes , kā divi smaragdi ierāmēti zelta ietvarā.
Kad jaunietis beidza runāt, viņa lūpas atvērās lai izteiktu vēl pāris vārdu, bet
vienīgais ko tās vēl izteica bija nopūta, vāja sāpju pilna nopūta, kā brīze, kura rada
vieglus vilnīšus uz ezera gludās virsmas, kuri apsīkst niedrājā.
- Man neatbildi! Izsaucās Fernando, redzēdams kā zūd viņa cerības - . Vai vēlies,
lai es tev pierādu, pierādu to, ka manis teiktais ir patiesība? Ak, nē!..... Runā! Es gribu
zināt, vai tu mani mīli, es gribu zināt, vai varu tevi mīlēt, vai esi sieviete vai nē…
-Vai arī….esi dēmons……. Un ja arī tā būtu?
Uz brīdi jaunietis apmulsa, ar aukstiem sviedriem pārklājās viņa ķermenis, zīlītes
paplašinājās ieskatoties tās sievietes acīs un fascinēts ar to fosforisko spīdumu, gandrīz
ārprātā, izsaucās mīlestības uzplūdos.
- Un ja arī tā būtu….. tevi mīlētu…, tevi mīlētu, tāpat kā mīlu tagad, tāds ir mans
liktenis, mīlēt tevi, līdz manas dzīves galam un pat aiz tās!
- Fernando, – teica tad skaistule, balsī kas līdzinājās mūzikai -, es tevi mīlu, pat
vairāk nekā tu mani; no tīra gara esmu kļuvusi gandrīz par mirstīgu radījumu. Neesmu
sieviete kādas ir sastopamas uz zemes, esmu sieviete, kas tevis cienīga, tevis, kas ir daudz
pārāks par visiem citiem vīriešiem. Es dzīvoju šo ūdeņu dzelmē, kā šie ūdeņi esmu
netverama un dzidra, runāju šo ūdeņu balsī un viļņoju to virsmu. Es nesodu to kas
uzdrošinās traucē šī avota mieru, kurā es dzīvoju, tieši otrādi es to atalgoju to ar savu
mīlestību, mirstīgo kas pārvarējis pūļa aizspriedumus, mīlnieku kas ir spējīgs saprast
manas ilgas un burvestību.

4
 Pa to laiku, kamēr viņa runāja, jaunietis nogrimis viņas fantastiskā skaistuma
kontemplācijā, kā ar nezināmu spēku vilkts arvien tuvāk un tuvāk tuvojās klints bluķa
malai. Sieviete ar zaļajām acīm turpināja runāt:
- Vai redzi šī ezera dzidro ūdeņu dzelmi? Vai redzi tur garās un zaļās lapas, kas
līgojās tā dzidrajās dzīlēs?....... tās sniegs mums gultu no smaragdiem un koraļļiem….un
es ,…es tev sniegšu laimi bez vārda, to laimi par kuru tu sapņoji savās garajās apmātības
stundās, un kuru tev nevar sniegt neviens cits…. Nāc; ezera dūmaka, pārklāj mūsu galvas
kā baltu linu pārklājs…; ezera vilnīši mūs aicina, kā neizprotamas balsis, liegs vējiņš
papelēs uzsāk savu mīlestība himnu; nāc…, nāc…
Nakts jau sāka pārklāt savas ēnas, mēness atspīdēja ezera gludajā virsmā, vieglais
vējš padzina bālo miglu un zaļās acis zaigoja tumsā kā maldugunis kas dažreiz redzamas
virs tumšajiem purvu ūdeņiem.
„Nāc, nāc..” Šie vārdi skanēja Frenando galvā kā buramvārdi. „Nāc…” un sieviete arvien
tuvāk aicināja viņu bezdibeņa malai uz kuras pati kā gaisā bija pakārta, un likās sniedzam
viņam skūpstu…, vienu skūpstu….
Fernando paspēra soli pretī viņai ….., vēl vienu…..sajuta viņas slaido, vingro
roku apskāvienu savam kaklam, un ledus aukstumu uz savām degošām lūpām, aukstu
skūpstu, aukstu kā sniegs…….tad, zaudēja līdzsvaru, kāja paslīdēja, kritiens ūdenī, dobjš
un bēdīgs troksnis.
Ūdens šļakatas novizēja mēness gaismā, aizvērās virs viņa ķermeņa, tikai
sudraboti riņķi aizskrēja pa ūdens virsmu līdz izzuda ezera krasta malās.