Dzivibas Avoti : The Source of Life: Theological Writings, #1

DZĪVĪBAS AVOTI

Teoloģiskie raksti I

UDK 27 (081)

Fe 413

Izdevējs: Profesora Roberta Feldmaņa fonds

Roberta Feldmaņa iela 1, Rīga, LV-1014

www.robertsfeldmanis.lv

Profesora Roberta Feldmaņa fonda logo izmantots pēc mācītāja paša skicēm veidotais alfas un omegas burtu salikums, kuru tapšanu rosinājis Jāņa atklāsmes grāmatas 22. nodaļas 13. pants

Projekta vadītājs Dr. theol. Guntis Kalme

Projekta darba grupa: Anda Briede, Iveta Kalme, Laila Krastiņa, Maija Anda Meldrāja, Dzintra Mikolone, Ilze Ostankova, Inese Otzule, Ilmārs Rubenis, Oskars Skrodelis, Jānis Šmits, Māris Ziemelis

Literārā redaktore un korektore Dr. philol. Ieva Kalniņa

Teoloģiskais redaktors Dr. theol. Guntis Kalme

Māksliniece Agata Muze

Maketētāja Baiba Dūdiņa

Grāmatā izmantoti foto no LELB arhīva, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Roberta Feldmaņa, Gunta Kalmes, Oskara Skrodeļa, Jāņa Šmita un Jouko Talonena personiskā arhīva

Vāka noformējumā izmantotas R. Feldmaņa manuskriptu lappuses. Foto – Kristaps Sietiņš

ISBN 978–9934–8384–1–5

© Roberts Feldmanis, teksts

© Guntis Kalme, ievads, vēsturiskās un teoloģiskās atsauces, 2013

© Elizabete Taivāne, ievads, komentāri, 2013

© Reinhards Slenczka, ievadi, 2013

© Maija Anda Meldrāja, tulkojums latviešu valodā, 2013

© Agata Muze, grāmatas, t. sk., vāka mākslinieciskais noformējums, 2013

© Ilze Jansone, tulkojums angļu valodā, 2013

© Mārcis Gobiņš, tulkojums vācu valodā, 2013

© Profesora Roberta Feldmaņa fonds, 2013

Pateicības

Zinātniskajiem konsultantiem: Lailai Čakarei,

Vilim Kolmam, Dr. theol. Anitai Stašulānei

Anetei Sviķei, Dr. theol. Elizabetei Taivānei

Dzejniekam Uldim Bērziņam

Intervētājai Aidai Prēdelei

Atbalstītāji

Aknīstes evaņģēliski luteriskā draudze,

Alūksnes evaņģēliski luteriskā draudze,

Berģu evaņģēliski luteriskā draudze,

Biržu Svētās Annas evaņģēliski luteriskā draudze,

Jaunpiebalgas evaņģēliski luteriskā draudze,

Latvijas Kristīgā akadēmija,

Mežaparka evaņģēliski luteriskā draudze,

Piltenes evaņģēliski luteriskā draudze,

Raunas evaņģēliski luteriskā draudze,

Stendes evaņģēliski luteriskā draudze,

Vangažu evaņģēliski luteriskā draudze,

Vecpiebalgas evaņģēliski luteriskā draudze,

A/S KNK Mediji,

Juridiskais birojs Eif,

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta muzejs,

Pilna servisa pasākumu aģentūra 24255.png

Rīgas Apriņķa Avīze 22637.png

Andris Ameriks ar ģimeni, Dzintars Antonovičs, Vilnis Auziņš,Ilmārs Barons, Vita Bikše, Andris, Daina, Uvis, Zane, Santa un Sintija Bērziņi, Anda Briede, Uģis Brūklene, Elīna Bušmane, Ligita Davidova,Maija Dienava, Sarmīte Fišere, Dzintars Grīnbergs, Arnis Hofmanis, Kārlis Irbe, Ēriks Jēkabsons, Guntis Jēkabsons, Raitis Jēkabsons, Guntis un Iveta Kalmes, Sandra Klišāne, Iveta Krūmiņa-Neilande, Ivars Kudreņeckis, Zita Lamstere ar ģimeni, Māris Lukaševics, Aigars Lūsis, Imants Matvejevs, Maija Anda Meldrāja, Daina Mežecka, Juris Morics, Ilze un Leons Novicāni, Inese Otzule, Dace Ozola, Kristīne Ozoliņa, Andrejs Panteļejevs ar ģimeni, Andris, Baiba, Kārlis un Anna Pedraudži, Andris Pļāvējs Ainārs Rendors, Sandis Rešķis, Ilmārs,Inita, Arvīds, Edgars un Margarita Rubeņi, Marija Rumba, Videmars Rumpēteris, Imants Sinka, Ināra Šmīdeberga, Jānis, Solvita, Mārtiņš, Māra Anna un Dārta Šmiti, Jānis Tolpežņikovs, Ilgvars Vērmelis,Andris Vismanis, Juris un Anita Zeķe, Jānis Zaržeckis, un trīs anonīmi atbalstītāji

Teologs – mācītājs Roberts Feldmanis (1910–2002)

Kas ir teologs? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ierasti ir vispirms skaidrot vārda izcelsmi un nozīmi (tas, kurš māca par Dievu). Bet šoreiz iztiksim bez etimoloģiskiem ekskursiem. Jo, ja vēlamies uzzināt, kas ir īstens teologs, mums jāiepazīst mācītājs Roberts Feldmanis. Viņu mūsu tautā un baznīcā cienīja un mīlēja, jo pamatoti uzskatīja par mācītāja, teologa un kristīga intelektuāļa etalonu.

Kāpēc tieši viņš? Viņam gan piemita arī tās īpašības un spējas, kas, iespējams, ir vairumam teologu – Svēto Rakstu kompetence, erudīcija vairākās teoloģiskās disciplīnās, prasme ieraudzīt jautājuma būtību, taču profesorā Feldmanī bija kas tāds, ko tagad mēdzam saukt par Feldmaņa fenomenu – mācītājs Feldmanis savā kalpošanā un dzīvē atspoguļoja vienīgi Kristu un kalpoja vienīgi Viņam.

Bet Roberts Feldmanis bija ne tikai draudzes mācītājs. Paliekot ikdienas pielūgsmē un kalpojot Kunga altārī, kancelē, draudzes vidū, sarunās, sanāksmēs, konferencēs, viņš domāja, ru-nāja, diskutēja un rakstīja par jautājumiem, kas skāra dažādas teoloģijas, vēstures un reliģiju zinātnes nozares. Savos pētījumos viņš ar apbrīnojamu skaidrību, vienkāršu un izteiksmīgu valodu spēja atklāt un parādīt ne tikai kristīgās ticības dziļumu, bet arī tās patiesību skaistumu.

Grāmatā iekļautie darbi ir apliecinājums un vienlaikus arī atgādinājums par teologa uzdevumu, vietu un lomu ne tikai baznīcā, bet arī tautā un sabiedrībā. Mācītājs Roberts Feldmanis bija teologs, kurš, nepieskaņojoties laikmeta konjunktūrai, spēja sniegt dziļi biblisku un kristīgu pasaules redzējumu. Šodienas neviennozīmīgi vērtējamo pasaules attīstības norišu vidū viņa atstātais mantojums var kalpot par pamatu un atskaites punktu katram kristīgi domājošam cilvēkam.

Ilmārs Rubenis, Mag. theol.,

Mežaparka un Baldones draudzes mācītājs

Guntis Kalme

Pie pirmavotiem pielūgsmes novadā.

Priekšvārds pirmajam Roberta Feldmaņa teoloģisko rakstu krājumam

Roberta Feldmaņa runātajā un rakstītajā apvienojās nopietnība un tiešums. Viņam izcilība bija prasmē ieraudzīt būtisko, izcelt lietu kopsakarības, vienlaikus saglabājot vienkāršību un skaidrību, kas vienlīdz saprotams augsti izglītotiem, tā arī vienkāršiem draudzes locekļiem. Mācītājs nerunāja un nerakstīja tāpat vien, neaizrāvās ar blakus tēmām, bet aizvien runāja par baznīcai un tās dzīvei svarīgo.

Diskusijās viņš mēdza pārjautāt: Kā ir rakstīts Bībelē?, tā retoriski norādot uz pirmavotu, proti, Kristus vārdiem, kas aizvien ienesa skaidrību un noteiktību runātajā. Okupācijas laika teoloģiskās domas vakuumu viņš prata izmantot kā priekšrocību un koncentrējās uz būtisko. Viņa devīze Tikai Jēzus Kristus! dara viņu radniecīgu Baznīcas lielajiem apustuļiem Pāvilam un Mārtiņam Luteram. R. Feldmanis nedevās līdzi modernajiem teoloģisko domu strāvojumiem, bet savu vērību piešķīra svarīgajam. Tāpēc viņš nebūs meklējams teoloģisko domu grāvmalēs, jo allaž turējās pie Tā, kurš pats ir Ceļš. Viņš nevēlējās būt pieskaitīts nevienam no ismiem, bet būt piederīgs vienīgi Jēzum Kristum. Viņa teiciens bija: Paliksim pie dabiskā, vienkāršā, nepieciešamā un svarīgā. Šī turēšanās pie kristīgās ticības pamatiem un aksiomām nodrošināja to, ka, tīši necenzdamies būt moderns, viņa sacītais vārds allaž bija un būs konsekvents, saturīgs un jēgpilns. Viņš neizplūda viedokļošanā, bija neuzpērkams ar virspusību, aktualitātēm un novitātēm. Vienīgā teoloģija, kuru viņš atzina par savējo, bija Theologia Orans (pielūgsmes teoloģija – lat.) – salikto roku un locīto ceļu teoloģija.

Pārdomas par rakstu Jēzus pašapziņa un Pāvila kristoloģija

Roberts Feldmanis nebija pieviļams ar teoloģijā savulaik iecienītā racionālisma diktētajām zinātniskajām metodēm, kas pētniecībā dominēja kopš apgaismības. Tās bija sniegušas nepārvērtējamu ieguldījumu dabaszinātņu attīstībā un radījušas priekšstatu par zinātni kā patiesības vienīgo un augstāko kritēriju. Pāris gadsimtu laikā racionālisma triumfs kopā ar tehnikas progresu radīja scientismu – zinātnes viszinīguma un tehnoloģijas visvarenības ideoloģiju (kas sabiedrības apziņā tika dēstīta ar klišejām zinātne ir pierādījusi, ka…, un tālāk sekoja varas struktūru diktēti ideoloģizēti apgalvojumi). Tādējādi kārdinājums šos iespaidīgos rezultātus gūt arī humanitārajās zinībās, teoloģiju ieskaitot.

Humanitārajā jomā zinātniskās metodes ir lietojamas ar lielu piesardzību, jo vienmēr ir pamats jautāt – cik lielā mērā tās atbilst savam pētniecības priekšmetam? Vai cilvēku var uzskatīt par tādu pašu izpētes objektu kā minerālu vai dzīvnieku? Kā uz viņu attiecināt sistemātisku novērojumu, un kā – eksperimenta metodi? Vai zinātnē tiešām ir iespējama pilnīgi, bezkaislīgi neieinteresēta attieksme?

Jo nopietnāk šie jautājumi uzdodami teoloģijā. Vai ir iespējams pētīt Bībeli ar laicīgās zinātnes paņēmieniem? Tā sauktais vēsturiskais kriticisms (vēsturiski kritiskā metode, kas uzplauka 19.–20. gs.) pētīja Svētos Rakstus kā jebkuru citu sekulāru tekstu, noraidot to pārdabisko izcelsmi. Pasauli redzēja bez dievišķā klātesamības, kā pilnīgi pakļaujamu cilvēka prāta izpētei. Tika pieņemts, ka cilvēces šodienas pieredze sniedz objektīvus kritērijus tam, kas varēja vai nevarēja notikt pagātnē.

Vēsturiskais kriticisms plaši izvērsās gan pirms, gan pēc R. Feldmaņa. Avotu kritika taujāja, kādus pieejamos rakstiskos un mutvārdu avotus Bībeles rakstnieki izmantojuši, formas kritika sadalīja Bībeli daļās (perikopēs, stāstos), kurus analizēja pēc to žanriem (proza, dzeja, likumi, līdzības), cenšoties atrast to vietu dzīvē (Sitz im Leben), kurā tie tika rakstīti un lietoti. Redakcijas kritika nodarbojās ar avotu vākšanu, izkārtojumu, redakciju, lai rekonstruētu teksta autora un kopienas nodomus. Kanona kritika pētīja teksta gala variantu kā veselumu, to veidojošās norises un jautāja par teksta nozīmi kopienai. Retorikas kritika centās noskaidrot, kā teksts māca, pārliecina, vada, stiprina, pārmet, iedvesmo, kādām situācijas īpatnībām tas pievērš uzmanību. Naratīva (stāsta) kritika pievērsa uzmanību stāsta attīstībai, struktūrai, tēmām, raksturiem, raksturojumiem, autora nolūkam. Radikālā kritika noliedza jebkuras teoloģiskās mācības lomu, rekonstruējot pagātnes ainu un principā noliedza Kristus un apustuļu vēsturisko esību, apgalvojot, ka neviena no Pāvila vēstulēm nav autentiska.

Te nu vietā ir uzdot Salamana jautājumu: Bet kāds labums tad darītājam no visām savām pūlēm? (Māc 3:9) Jā, zinātne ir spējusi daudz paveikt Jēzus dzīves vēsturiskā konteksta un Bībeles manuskriptu pētniecībā, bet tas pats par sevi nespēj cilvēku pietuvināt Dievam. Vienīgais, kas mūs ved pie Viņam, ir Viņa paša Dēls. R. Feldmaņa vārdiem sakot, tas pats KrustāSistais, kas neprāts grieķiem un apgrēcība jūdiem, bet kas ir pestīšana, spēks un dziļākais Dieva padoms ticīgajiem.

Vienmēr ir interesanti ielūkoties radošu cilvēku uzskatu attīstībā. Attiecībā uz Kristus pētniecību un Viņa personisko pieredzi nozīmīgs ir mācītāja sprediķis par Jņ 14:18–23: Es [..] nākšu pie jums. [..] kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos, tas publicēts pēc piecdesmit četriem gadiem. Roberts Feldmanis vēsta: Gadu simti un paaudžu paaudzes ir mēģinājušas Viņu saskatīt. Pētot un apsverot ik rindiņu atstātajās evaņģēlija lappusēs, mēģinot sev priekšstatīt Viņu, Viņa dzīves gājumu, Viņa izskatu, Viņa darbošanos. Taču cik savādi – jo rūpīgāka šī pētīšana un vaicāšana, jo tālāks un bālāks un netveramāks Viņš kļūst cilvēkiem, izgaisdams šaubīgo pētītāju un ziņkārīgo meklētāju priekšā, kā nekad nebijis, kā iedomu tēls. Mēs nevaram ieraudzīt Jēzu, ja gribam to kā ziņkārīgi skatītāji vērot un redzēt uz pasaules drūzmīgās skatuves pildām kādu lomu. Ir kāds nosacījums kas mani mīl, tam es parādīšos. Diskusiju un pētniecības krēsla nepamanīts un nepazīts, Viņš iziet tai cauri, lai arī šodien noliektos ar mīlestībā starojošu seju pār tiem, kas paši mīlestības pilni lūgšanas kvēlē sauc Viņa vārdu. Mīlestība ir gudrība. Mīlestība ir gaišredze. Mīlestība ir kāpnes, pa kurām Jēzus dodas lejup sastapties ar cilvēka dvēseli, kas izsalkusi pēc patiesības un ilgojas pēc pestīšanas Šī Viņa ienākšana, Viņa vaiga atsegšana mums ir tā atbilde, kurā mums atklājas Viņa Vārda patiesība, ka Viņš ir mūsu ceļš cauri visai neziņai, baismām un nāves tumsai, vadīdams mūs tajā dzīvībā, kas piešķir mūsu dzīvei tās īsto, skaidroto pilnskanību un vainago beidzot to ar mūžību un pilnību. Jēzus stāv gadsimtu un cilvēku paaudžu vidū kā jautājums un jautātājs katra cilvēka priekšā.

¹

1 Feldmanis R. Kas Mani mīl, tam Es parādīšos. Latvijas ev. lut. Baznīcas Kalendārs 1986. gadam. 118.–119. lpp.

Pārdomas par rakstiem Svētās Kristības Sakraments un Dieva žēlastības brīnums

Mācītājs allaž uzsvēra, ka Kristus ir vienkāršs, pazemīgs un cilvēkam pieejams Dievs. Dieva Dēls nāca pie cilvēkiem, tērpies cilvēka miesā. Ar to Viņš kļuva kā viens no mums. Šī Jēzus saikne ar Viņa dievišķai majestātei tik necilo zemišķo dzīves īstenību joprojām ir redzama faktā, ka Viņš savas mīlestības vēsts sniegšanai izmanto vienkāršus līdzekļus. Jēzum nevajag neko pompozu, grandiozu vai sevišķu. Viņš ir tik varens, ka spēj paveikt lielas lietas, izmantojot pavisam necilus darba rīkus, – no Jaunavas Marijas gūtu cilvēka miesu, valodu, sava vārda svētītu ūdeni, maizi un vīnu. Saskarsmē lietojot šos vispārpie-ejamos līdzekļus, Dievs uzskatāmi parāda, ka ciena cilvēku arīkā miesīgu būtni.

Dievs lieto šos ārējos līdzekļus, lai sniegtu mums sevi. Mācītājs saka: Sakraments nevis tikai saka kaut ko, bet dod, sniedz, piešķir. Kristus ienāk mūsu cilvēciskajā pieredzē tieši un konkrēti pieredzami. Tas dara Viņu par šeit un tagad Dievu, solīto Imanuēlu, – Dievu ar mums (Mt 1:23). Tāpēc M. Luters saka: Kad vien Viņš ir gribējis darīt ko ar mums, Viņš to ir veicis ar Vārdu un fiziskiem līdzekļiem. Jūs nevarat man norādīt gadījumu, kad cilvēks tika darīts par kristieti un saņēma Sv. Garu bez kaut kā ārēja.² Svētais Gars nenāk no mums pašiem, to mums sūta Dievs caur ārējiem līdzekļiem, pirmām kārtām caur vārdu. R. Feldmanis mēdza atgādināt: Mums ir Viņa apsolījumi! – vārdi, kurus Kristus ir sacījis saviem mācekļiem. Tieši Svētā Gara piesaiste vārdam neļauj ticībai kļūt par cilvēku nomoda sapņu priekšmetu, liedzot viņam ar to rīkoties pēc savas patikas un nekontrolētas reliģiskās fantāzijas, kas ved garīgos neceļos. Ne velti M. Luters brīdina: Svētais Gars nenāk bez vārda. Viņš vēlas nākt [..] caur tēva, mātes vai citu balsīm. Citādi nāk velns.

³

2 WA 27, 60.

3 WA 43, 505.

Caur šiem ārējiem līdzekļiem (Dieva vārdu, Kristību, Svēto Vakarēdienu) Dievs sniedz mums savu labvēlību un mīlestību. Tāpēc Baznīca tos sauc par žēlastības līdzekļiem. Tie vienlaikus ir arī zīmes, apliecinājumi mūsu saskarsmei ar Viņu, jo norāda, kur notiks mūsu tikšanās ar Dievu, tās dara Viņu praktiski pie-ejamu. Tā Dievs top identificējams, jo Viņš pats sevi piesaista noteiktai vietai un laikam ar sava runātā, rakstītā un sakramentālā vārda palīdzību. Tāpēc M. Luters saka: Tā ir viena lieta, ja Dievs ir [abstrakti] klātesošs, un cita, ja Viņš ir klātesošs priekš tevis. Viņš ir tur, kur Viņš pievieno savu Vārdu un saista sevi, sacīdams: Te tu vari mani atrast. Tagad, kad tev ir Vārds, tu vari Viņu satvert ar noteiktību un sacīt: Te nu tu man esi saskaņā ar tavu Vārdu.⁴ Žēlastības līdzekļu nolūks ir sniegt pestīšanu, svētību un grēku piedošanu. Tāpēc sprediķošana, Kristība un Svētais Vakarēdiens ir vieni un tie paši Dieva pestījošās darbības veidi. Dievs ir bagāts savā žēlastībā, tāpēc sakramenti netiek reducēti uz kādu pestīšanas minimumu, bet ir žēlastība uz žēlastības. Reinharda Slenczkas skolotājs Edmunds Šlinks saka: Mēs nesaskatītu Dieva žēlastīgās darbības bagātības, ja nošķirtu dāvanas citu no citas vai ja samazinātu tās uz vienu, jo Dievs sniedz līdzdaļu Jēzū Kristū arī citās.⁵ Lai arī žēlastības līdzekļiem ir kopējas īpašības, tie savstarpēji nekonkurē un nav savstarpēji aizstājami. Katrs papildina citu,katram ir sava īpaša darbības joma, uzdevums.

4 WA 23, 150; LW 37, 68–69.

5 Schlink E. The Doctrine of Baptism. St. Louis: Concordia Publishing House, 1972. P. 113.

R. Feldmani un R. Slenczku vieno tas, ka viņi abi uzskata Kristību par fundamentālsakramentu, jo tas cilvēku dara būtiski līdzdalīgu Kristum. Kristība ir pāreja no pasaules, miesas un velna piederības uz pakļautību Kristum, Dieva valstības pilsonības iegūšanu. Tā izšķiroši maina cilvēka statusu Dieva priekšā, – no tikai grēcinieks uz apžēlots, piedots, mīlēts grēcinieks. Mācītājs saka: Mēs tiešām redzam jaunu radījumu,kas iznāk no Kristības. Kur Kristību pārtrauc – sākas nakts.

Kristība norisinās tikai reizi cilvēka dzīvē, jo tā ir vecā cilvēka nāve, pagremdējot viņu Kristus nāvē, un tā ir arī jaunā cilvēka garīgā dzimšana Pestītāja augšāmcelšanā. Tomēr, lai arī Kristība notiek reizi, taču tās sekas ir uz visu dzīvi. Savukārt Svētais Vakarēdiens ir domāts daudzkārtējai, biežai lietošanai, aizvien gūstot garīgu stiprinājumu.

Kristības sakramenta dievišķums dara to piederīgu nevis izpētes, kritikas, bet, kā R. Feldmanis saka, pielūgsmes jomai:Ja to [sakramentu] mēģināsim skaidrot, nonāksim pie maldiem un sekliem secinājumiem, īsi sakot, tas ir pielūgsmes novads. Tāpat kā pats Dieva mīlestības noslēpums ir neizdibināms, tāpat arī tās nākšanas konkrētais veids pie mums,Dieva žēlastības sniegšanas tehnoloģija. Tā ir tikai ar pateicību saņemama un ar pielūgsmi apcerama, jo atrodas ārpus racionālās sapratnes. Prāts šeit der tikai, lai atzītu savu nespēju iesniegties dievišķajās lietās. Tam jābūt tik prātīgam, lai saprastu, ka viņš nav dievišķās patiesības augstākais kritērijs, bet var un drīkst tai kalpot ar savām dāvanām.

Roberts Feldmanis augsti vērtē M. Lutera godbijīgo attieksmi pret sakramenta dievišķo raksturu: M. Luters ir Kristus un Svēto Rakstu autoritātes vīrs. Viņš netiecas izskaidrot sakramentu, jo Dievs un Viņa darbi, un Viņa brīnumi nav ne izteicami, nedz izskaidrojami. Katra mūsu skaidrošana viegli var kļūt par aptumšojumu un iztukšojumu. Un vēl nožēlojamāka ir cenšanās pakļaut tos mūsu saprāta mērauklām – ko es nesaprotu, tas nav iespējams. Ne mūsu spēja ko saprast un iztulkot ir Mārtiņam Luteram izšķīrēja, bet tikai Kristus pats un Viņa vārds, un neviens cits, un nekas cits. Vēlmē priekšrakstīt Dievam, kas Viņam ir un nav iespējams (kā U. Cvinglija apgalvojumā, ka Kristus nevar vienlaikus būt pie Tēva un dievmaizītē), parādās vecvecā cilvēka vēlme kontrolēt un konkurēt ar Dievu – būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu (1Moz 3:5). Tāpat arī pētniecisko vēlmi bez bijības Dieva majestātes priekšā Viņu izskaidrot, izanalizēt, lai uzzinātu, kā darbojas un kā ir iekārtots Dievs, galu galā virza dziņa Viņu pakļaut. Tā pēdējā kārtā viss reducējas uz – pakļaut Dievu vai pakļauties Viņam. Pāvils saka: Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi (2Kor 10:5). Kritušā cilvēka lepnības tronis ir viņa prāts (Atziņa dara uzpūtīgus 1Kor 8:1). Lai kā tas anatomizētu Dievu, vienmēr būs dalījuma atlikums, – suverēnais un cilvēkam nepakļaujamais Dievs. Bet Viņš nāk pie savējiem. R. Feldmanis saka: Svētais Vakarēdiens ir Viņa Klātbūtnes brīnums. Viņš nāk mūsu vājībai palīgā, Viņš palīdz mums ticēt un piederēt Viņam pāri pār mūsu sirds izjūtām un prāta apcerēm. [..] Dievu nevar izskaidrot. Viņa klātbūtne ir svētījama – ar bijību un lielu prieku.

Pārdomas par rakstu Tauta Baznīcas priekšā

Roberta Feldmaņa mūžs un kalpošana ietvēra LELB vēsturi visā tās relatīvi īsajā vēsturiskajā pastāvēšanas laikā. Tas ir daudz un nozīmīgi kā viņa mūžā, tā arī LELB pastāvēšanā. Mācītāja uzkrātā unikālā pieredze vairākos gadu desmitos šeit kristalizējas deviņās programmatiskās tēzēs. Šīs tēzes pēc for-mas var saīsinātā veidā apkopot kā: Baznīcas uzdevums (1, 5), esošais stāvoklis Baznīcas un tautas attiecībās (2–4), Baznīcas uzdevuma veicēji (6–9). Tēzes ir īsas un kodolīgas. Grūti noteikt, kad tās rakstītas. Tas var būt gandrīz jebkad laikposmā no 1988. līdz apmēram 2000. gadam. Tēžu augstais vispārinājuma līmenis, saglabājot stāvokļa izvērtējuma un formulēto uzdevumu konkrētību, sniedz laika ziņā plašu pielietojuma iespēju. Savā tiešumā, stāvokļa novērtējumā, mērķapziņā un rosinājumā tās joprojām ir aktuālas.

Pēc R. Feldmaņa domām, Baznīcas primārais uzdevums nav muzejiskais – tās vēstures saglabāšana, jo evaņģēlijs ir Kristus klātbūtnes dzīvošana šeit un tagad. Tās misija ir, runājot R. Feldmaņa vārdiem, iedzīvināt Kristu, aktualizēt Viņu. Baznīca ir misionējoša Baznīca. Ne velti pēdējā Kristus pavēle ir iet, kristīt, mācīt (Mt 28:19–20). Tā paredz Baznīcas vērstību ārpus sevis. Misija ir Baznīcas elpa, bez tās tā mirst. Reiz kāds misionārs jautāja vietējam mācītājam, kas ir viņa draudze. Tas norādīja uz pārdesmit sieviņām dievnamā. Tad misionārs izveda viņu ārā un norādīja uz pilsētu ap baznīcu un teica: tā ir tava draudze! Mācītājam nu bija viela nopietnām pārdomām.

Ir vairāki iemesli šādai mūsu Baznīca tikai dievnama mūros mentalitātei.

a) Pirmskara Latvijas brīvvalsts laikā Baznīca joprojām ieņēma nozīmīgu vietu sabiedrībā. Pēc gadsimtu inerces sabiedrības dominējošā kultūra bija vismaz nominālkristīga. Ja arī Baznīca vairs nebija gluži sabiedrības centrs, taču tā arī ne-bija marģinalizēta. Tā bija t. s. tautas Baznīca – sabiedrībā un tautā ieredzēta un respektēta, valsts ar to rēķinājās. Baznīcai nevajadzēja iziet ārpus sevis un savu priekšstatu ietvariem, lai sasniegtu cilvēkus. Cilvēku pieplūdums pēc tradīcijas inerces joprojām bija pietiekams, lai par to neraizētos.

Kad savas kalpošanas sākumā – 80. gadu beigās – draudzēs sāku apmeklēt cilvēkus mājās, viņi bija par to ļoti pārsteigti: Kā?! mācītājs manās mājās! Iztaujājot sapratu, ka pirmskara Latvijas brīvvalsts laikā mācītājs draudzes locekļus apmeklēja galvenokārt izņēmuma apstākļos. Visos citos gadījumos draudzes locekļi (un to skaits nebija mazs!) vairāk vai mazāk paši nāca uz draudzi.

b) PSRS okupācijas laikā Baznīcai tika liegtas jebkuras aktivitātes ārpus mūriem. Kā sacīja R. Feldmanis, tās vienīgās tiesības bija nomirt. Līdz ar to Baznīcas vienīgā vēlme bija iz-dzīvot. Visi spēki, iemaņas un prasmes tika koncentrēti šim mērķim. No vienas puses, tas radīja defensīvu geto psiholoģiju ar mazvērtības apziņu, no otras puses, garīgi elitāru mazā ganāmā pulciņa attieksmi pret pasauli. Daži mācītāju veiktie mājapmeklējumi, vizītes slimnīcā, bēres un kapu svētki situā-ciju kopumā nemainīja. Aktīvas misijas paušana bija bīstama (kaut arī daži mācītāji uz savu risku veica misiju pie jauniešiem, draudzes locekļu bērniem vai atsevišķiem indivīdiem). Situācija kopumā radīja vārdos nenosauktu, bet apmēram šādi izteicamu attieksmi pret misiju: Nāciet, mēs jums pasludināsim! Ja kāds pārkāps dievnama slieksni, tam netiks liegta vārda un sakramenta kalpošana, kā arī dvēseles aprūpe, bet Baznīca kopumā nebija gatava izkāpt no kastes, savas mākslīgi uzspiestās un laika gaitā apgūtās psiholoģiskās komforta zonas.

c) Latviešu atturīgā mentalitāte šodien sakrīt ar Rietumu ideju par reliģiju kā privātu lietu. Piemēram, misija uz ielas var šķist uzbāzība, ja par to spriež pēc mormoņu, jehoviešu un krišnaītu misionāru uzvedības.

d) Baznīca kopumā savu misiju tikai sāk veidot, šajā jomā vēl daudz veicamā. Praktiskās evaņģelizācijas iemaņu attīstīšana, draudzes kalpošanas vīzijas izstrāde ir aktuāls uzdevums visu līmeņu Baznīcas kalpotājiem.

Ne mazāk svarīga ir Baznīcas vēsts atbilstība šodienas ak-tualitātēm. Tautai ir tiesības zināt ne tikai oficiālo politkorektuma vēsti, bet arī situācijas izpratni kristīgā skatījumā. Baznīcai ir vienreizēja iespēja – tā vēsts sludināšanā var izmantot savu pri-viliģēto stāvokli, ka ir šķirta no valsts.

Nav noslēpums, ka šodien pasaulē norisinās ekonomis-kais, informatīvi psiholoģiskais un vērtību karš. Ekonomiskajā trimdā Latvija ir zaudējusi vairāk nekā 400 000 bēgļu – vai-rāk nekā Pirmajā un Otrajā pasaules karā kopā. Globālisma ideoloģija ar polikorektuma, genderisma, kosmopolītisma, mul-tikulturālisma, tolerances u. c. līdzīgām idejām cilvēktiesību izkārtnes aizsegā faktiski nojauc līdzšinējo tikumisko vērtību sistēmu, noārdot cilvēka būtiskās identitātes. Ne velti LELB arhibīskaps Jānis Vanags retoriski jautā: Kā mēs esam pie tānonākuši? Kādām vērtībām esam sekojuši? Vai brīvo Latviju esam cēluši pēc patērētājsabiedrību ideoloģijas, kur cilvēka vērtību nosaka nevis viņa līdzība Dievam, bet spēja ražot un patērēt, uzkrāt un izdot, un kur svarīgākā cilvēka kvalitāte ir konkurētspēja? Kas no tā var iznākt?

⁶

6 http://www.tautasforums.lv/?p=2154

Atbilde ieskanas Romas katoļu baznīcas arhibīskapa Zbig-ņeva Stankeviča brīdinājumā: lai neatkārtotos 20. gadsimta vēsture, sabiedrībai ir jāatpazīst trešā totalitārisma iedīgļi –morālais relatīvisms, ultraliberālisms, vērtību pakāpenisku izšķīdināšana, akcentu pārlikšana no vērtībām uz patēriņu, kā arī naudas vara. Vienvirziena tolerance paredz to, ka tie, kuri nepiekrīt, tiek stumti laukā, vai arī pastāv draudi, ka šos cil-vēkus pasludinās ārpus likuma.

⁷

7 Pēc: http://www.catholic.lv/main.php?parent=5253

Šādus atklātus vārdus sabiedrībai no Baznīcas vajadzētu dzirdēt bieži. Tos varētu sagatavot tradicionālo konfesiju veidots ekumenisks informatīvi analītisks birojs, kuram konfesijas ziedotu labāko teologu, bet katrs aktīvais kristietis tā uzturēšanai – latu gadā. Tādējādi Latvijas kristīgā Baznīca tās bīskapu vadībā varētu kompetenti un vienā balsī runāt un rīkoties savā un savas tautas labā.

Bet pagaidām, trūkstot vienotam Baznīcas skatījumam uz šodienas aktualitātēm, mācītāji atbilstoši savai kompetencei cenšas patstāvīgi orientēties sarežģītajā situācijā, diemžēl nevilšus pakļaujoties arī publiskajā telpā valdošajam politkorektajam liberālismam. Tā rezultātā kristiešu inteliģenti ir neizpratnē, kādēļ mācītāji aicina mīlēt tuvāko un pasauli, bet izlaiž starpposmu – latviešu tautu, Latvijas pamatnāciju. Pēcpadomju laika mācītāji diemžēl pārsvarā vāji zina un neizprot Latvijas vēsturi.

Roberta Feldmaņa tēžu vēsts ir vienkārša: Baznīcai jāņem daudz aktīvāka līdzdaļa tautai nozīmīgās norisēs. Baznīca to apzinās, jo LELB misija ir formulēta: Būt Kristus klātbūtnes vietai sabiedrībā. Luteriskā Baznīca ir nacionāla Baznīca, kas vēsturiski bijusi svarīgs nāciju un kultūru veidojošs elements. Būt par sabiedrību veidojošu spēku ir arī Baznīcas šodienas izaicinājums.

⁸

8 http://www.lelb.lv/lv/?ct=par_lelb

Būt nacionālai Baznīcai nenozīmē tikai sludināt pamatnācijas valodā, bet būt savas tautas sargam. Tauta ir tik stipra, cik stipri ir tās garīgie pamati. Bet par tiem jārūpējas Baznīcai.

Baznīcai aptaujās ir augsts reitings, tas iepriecina. Tas liek jautāt – kā tas tiek izmantots? Ko Baznīca ir darījusi un dara savas tautas labā – morālās atjaunotnes, sociālā taisnīguma, pilsoniskās apziņas, pamatnācijas pašapziņas nostiprināšanā? Šie jautājumi norāda uz Baznīcas sociāli profētisko (pravietisko) funkciju – būt savas tautas sirdsapziņai, tās garīgā spēka, morālā mugurkaula stiprinātājai. Baznīcas uzdevums, Kristus vārdiem runājot, ir būt sālij (Mt 5:13) un gaismai (Mt 5:14). Tai ir jārāda vīzija tautai – ne tikai izdzīvošanai, lai tai nevajadzētu bēgt no savas Dzimtenes, bet uzplaukšanai. Ir jāpalīdz apātijā, fiziskā un garīgā nabadzībā grimstošai tautai iziet no stagnācijas, pazemojuma stāvokļa un jāpalīdz tai mobilizēt spēkus cīņāpar savu esību. Kristīgo vērtību kults var palīdzēt sākt atbrīvoties no mums uzspiestās patērētāju (faktiski – uzdzīvotāju) ideoloģijas, kas krīzē likumsakarīgi pārtapa par izdzīvotājattieksmi.

Trešās atmodas gados LELB lielā mērā bija tās garīgais flagmanis. Kādēļ lai tā nerosinātu ceturto? Šim nolūkam nav jādibina partija, bet jāveic garīgā fermenta loma sabiedrībā

⁹.

9 Protams, lai to praktiski un konsekventi īstenotu, ir nepieciešams arī sociālpolitisks instruments – garīgo vērtību pārstāvniecība valsts pārvaldes struktūrās. Pārdomu vērti ir J. Šmita dati no Garīdznieki likumdošanas institūcijās Latvijā (1918–1940, 1990–2009), kas norāda, ka pirmskara Latvijas brīvvalsts laikā Saeimā garīdznieku bija krietni vairāk nekā pēckara LR laikā, kam nenoliedzami bija pozitīva ietekme. Tautas padomē (1918–1920) – 6, Satversmes sapulcē (1920–1922) – 3, 1. Saeimā (1922–1925) – 10, 2. Saeimā (1925–1928) – 7, 3. Saeimā (1928–1931) – 9, 4. Saeimā (1931–1934) – 8, Augstākajā Padomē (1990–1993) – 1, 5. Saeimā (1993–1995) – 4, 6. Saeimā (1995–1998) – 3, 7. Saeimā (1998–2002) – 1, 8. Saeimā (2002–2006) – 3, 9. Saeimā (2006–2010) – 2. Ministru amatos – (1918–1940) – 4, (1990–2009) – 3. Pašvaldības un Kristīgo draudžu sadarbības modelis LR Satversmes kontekstā. Rīgas pilsētas Kristīgo draudžu kolēģijas 3 gadu sadarbības pieredze. Prezentācija Latvijas Pašvaldību savienības Veselības un sociālo jautājumu komitejā, 8.–9. lpp. 04.02.2012.

Kā pozitīvs piemērs sabiedrības vērtību maiņas iespējai minama Ungārijas jaunā konstitūcija¹⁰. Tā atklāti nostiprina nacionāli konservatīvās un kristietības vērtības un iestājas par to, kas veido un uztur nāciju: Dievs (Konstitūcija sākas ar Dievs, svētī ungārus!), kristīgā ticība (mēs atzīstam kristietības lomu nācijas uzturēšanā, Baznīca tiek skatīta kā ļoti nozīmīgs kultūru veidojošs faktors¹¹), vēsture (mēs esam lepni, ka sv. Stefans izveidoja Ungārijas valsti uz stipriem pamatiem un darīja mūsu valsti par daļu no kristīgās Eiropas pirms tūkstoš gadiem, mēs esam lepni pa mūsu priekštečiem, kas cīnījās par mūsu zemes izdzīvošanu, brīvību un neatkarību), tauta (mēs esam lepni par ungāru izcilajiem intelektuālajiem sasniegumiem; mēs nesam atbildību par mūsu pēctečiem), ģimene (Ungārija aizsargās ģimenes institūtu kā vīrieša un sievietes savienību [..] un ģimeni kā pamatu nācijas izdzīvošanai; Ungārija motivēs vēlmi pēc bērniem), dzīvība un veselība (embrijs [..] tiks aizsargāts no ieņemšanas brīža; jebkura eigēniska prakse, cilvēka ķermeņa vai jebkuru tā daļu lietošana peļņas nolūkos, cilvēku klonēšana ir aizliegta. Nodrošināt, ka lauksaimniecība paliek brīva no ģenētiski modificētiem organismiem. Indīgi atkritumi nedrīkst tikt ievesti ar mērķi tos noglabāt Ungārijā), drošība ("novērsta iespēja sērijveida slepkavam tikt apžēlotam un izlaistam pēc laika brīvībā, kas varētu apdraudēt citus sabiedrības